Mūsu biroja advokāti sniedz juridisko palīdzību dažādos ģimenes tiesību jautājumos un nodrošina arī klientu pārstāvību tiesu procesos visos tālāk minētos gadījumos:
- laulāto mantiskās attiecības
- laulības līgumu sastādīšana un reģistrācija
- paternitātes noteikšana
- laulības šķiršana
- saskarsmes tiesības
- uzturlīdzekļi
- kopmantas sadale
- bērnu nolaupīšana un prettiesiska aizturēšana (1980. gada 25. oktobra Hāgas konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem).
Nepieciešamības gadījumā.
Laulības, kas ir ne vien personiska, bet arī saimnieciska savienība, ietvaros risināms tās laikā iegūtas mantas piederības jautājums, jo tas likumsakarīgi izriet no divu patstāvīgu tiesību subjektu apvienības, kuri apvienojušies kopīgu interešu īstenošanai un kas arī šādi tiek uztverta civiltiesiskajā apgrozībā. Turklāt, ņemot vērā tiesiskās noteiktības apsvērumus apgrozībā, ir nepieciešams tiesiski skaidrs risinājums mantas piederības noteikšanai likumisko mantisko attiecību gadījumā, nevis tā noskaidrojama tikai katra individuāla strīda gadījumā, kurā starp laulātajiem un trešajām personām pastāv informācijas pieejamības asimetrija par mantas izcelsmi. Tādēļ laulāto likumiskajās mantiskajās attiecībās pastāv laulāto kopīgās mantas prezumpcija trešo personu interesēs, it sevišķi kreditoru interesēs, pamatojoties uz Civillikuma 91.panta otro daļu. Šāda prezumpcija noteikta, jo laulāto likumiskās mantiskās attiecības ir ierobežotas mantas kopības režīms, nevis līgumiskās mantas šķirtības (Civillikuma 117.pants) režīma paveids vai visas mantas kopības režīms (Civillikuma 124.pants).
Arī mūsdienu Latvijas tiesību doktrīnā ir norādīts, ka starpkara perioda regulējums apkopoja tikai jau pastāvošās mantas pārvaldības kopības attiecības, nevis mantas šķirtības attiecības, kuras pastāvēja Latgalē un bija īpaši neizdevīgas ekonomiski vājākajai pusei – sievietei (sk. Švarcs F. Latvijas 1937.gada 28.janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011, 185.-186.lpp.).
Turklāt starpkaru perioda doktrīnā atzīts, ka 1937. gada Civillikumā bija apvienota vīra pārvaldības sistēma ar no Vācijas aizgūtu laulībā iegūtās mantas kopības (Errungenschaftsgemeinschaft) sistēmu, nevis vīra pārvaldības sistēma ar mantas šķirtības sistēmu (sk. von Schilling K. Lettlands neues Zivilgesetzbuch. Zeitschrift für ausländisches und internationales Privatrecht, 11. Jahrg. (1937), S.501).
Atjaunojot Civillikuma Ģimenes tiesību daļu, likumdevēja nolūks bija izstrādāt atšķirīgu noregulējumu tam, kāds Latvijā pastāvēja starpkaru periodā, un, cik iespējams, pietuvināt tolaik vēl spēkā esošajam Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Laulības un ģimenes kodeksa noregulējumam, kurā bija paredzēts laulībā iegūtās mantas īpaša veida kopīpašums, un arī reizē tuvināt Civillikumā laulāto mantisko attiecību regulējumu citu Rietumeiropas valstu modernajiem likumiem (sk. Vēbers J. Pamati. Cauri visam mūžam. Latvijas Civillikums. Pirmais raksts. Oficiālais laikraksts „Latvijas Vēstnesis”, 03.06.1993., Nr. 33, 3.lpp.; Vēbers J. Pamati. Cauri visam mūžam. Latvijas Civillikums. Otrais raksts. Oficiālais laikraksts „Latvijas Vēstnesis”, 14.07.1993., Nr. 49, 3.lpp.).
Atbilstoši Civillikuma 89.panta pirmās un otrās daļas, 91.panta pirmās un otrās daļas un 109.panta trešās daļas noteikumiem laulātajiem uz likuma pamata ir tikai divas savstarpēji nošķiramas mantas – laulātā atsevišķā manta un abu laulāto laulības laikā iegūta kopīgā manta.
Civillikuma 91.panta pirmajā daļā laulātā atsevišķā manta ir definēta neizsmeļoša uzskaitījuma veidā, nosakot, ka katra laulātā atsevišķa manta it sevišķi ir: „1) manta, kas laulātajam piederējusi pirms laulības vai ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķu mantu; 2) priekšmeti, kas noder tikai viena laulātā personīgai lietošanai vai vajadzīgi viņa patstāvīgā darbā; 3) manta, ko viens laulātais ieguvis bez atlīdzības laulības laikā; 4) laulātā atsevišķās mantas ienākumi, kas nav nodoti ģimenes un kopīgās mājsaimniecības vajadzībām; 5) manta, ar ko atvietota iepriekšējos (1.-4.) punktos minētā manta”. Šāda veida atsevišķas mantas uzskaitījums ir pamats atzinumam, ka pastāv vēl kādi līdzīgi, bet sarakstā neminēti laulāto atsevišķās mantas veidi, bet saskaņā ar minētā panta otro daļu atsevišķās mantas esība laulātajam ir jāpierāda, un nekustamā īpašuma gadījumā zemesgrāmatā jābūt ierakstam (piemetinājumam) par atsevišķu mantu, ko izdara atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 16.panta 1.punkta a) apakšpunktam. Piemetinājums nav nepieciešams tiem nekustamajiem īpašumiem, kuriem ipso jure ir noteikts atsevišķās mantas statuss – manta, kas iegūta pirms laulības, un manta, ko laulātais ieguvis laulības laikābez atlīdzības (Civillikuma 91.panta pirmās daļas 1. un 3.punkts, 89.panta pirmā daļa).
Nepastāvot ipso jure atsevišķas mantas statusam nekustamajam īpašumam, ieraksta (piemetinājuma) zemesgrāmatā par atsevišķo mantu neesība ir formāla pazīme, pēc kuras trešās personas, it sevišķi kreditori, var noteikt nekustamā īpašuma piederību laulāto kopīgajai mantai laulāto likumiskajās mantiskajās attiecībās.