Mūsu biroja advokātiem ir liela pieredze dažādos darījumos ar nekustamo īpašumu un darījumu apkalpošanā: iegāde, pārdošana, noma, īre, apsaimniekošana un parādu piedziņa, īpašuma remonti, rekonstrukcijas, darījuma dokumentu sagatavošana un tiesvedības.
Advokāti veic īpašuma objektu juridisko izpēti, darījumu slēgšanai nepieciešamo līgumu un citu dokumentu izstrādi un rediģēšanu, darījumu reģistrēšanu zemesgrāmatā.
Lietas saistītas ar “dzīvokļa īpašumu”
Doktrīnā atzīts, ka dzīvojamo māju īpašniekiem ir jārūpējas par to, lai viņu mājās tiktu veiktas visas nepieciešamās apsaimniekošanas vai pārvaldīšanas darbības.
Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma izpratnē dzīvojamās mājas īpašnieks ir arī dzīvokļa īpašuma īpašnieks (1.panta 2.punkts). Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5.panta pirmā daļa paredz, ka dzīvojamās mājas pārvaldīšanas nodrošināšana ir dzīvojamās mājas īpašnieka pienākums. Tādējādi, ja dzīvokļa īpašuma īpašniekam ir pienākums rūpēties par dzīvojamās mājas uzturēšanu, viņam ir pienākums rūpēties arī par dzīvokļa kā atsevišķa īpašuma uzturēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām un šajā pienākumā ietilpst atsevišķā īpašuma elementu, tostarp iekārtu un komunikāciju apsekošana, tehniskā apkope un kārtējais remonts.
Dzīvokļa īpašumam ir piederīgas caurules, vadu (komunikāciju) daļas un citu ar mājas ekspluatāciju nedalāmi saistītu elementu daļas, kas atrodas telpās vai telpu kompleksa robežās. Tādējādi zaudējumu atlīdzības pienākuma noteikšanai ir jāizvērtē, vai dzīvoklī bojātā ūdens vada caurule ir atzīstama par dzīvokļa īpašnieka īpašumu, vai arī tā ir dzīvojamās mājas ūdens apgādes funkcionāli nedalāma komunikācijas daļa, kas ietilpst dzīvojamās mājas kopīpašumā.
No Civillikuma 1068.pantā ietvertās normas satura izriet, ka kopīpašnieks ir tiesīgs rīkoties ar kopīpašumu atbilstoši savai domājami daļai, bet ar noteikumu, ka rīcībai jābūt saskaņotai ar pārējiem kopīpašniekiem. Uz nekustamā īpašuma ieguvēju attiecas visas dzīvokļa īpašnieka tiesības, pienākumi un atbildība, tostarp likuma „Par dzīvokļu īpašumu” 12.pantā noteiktais dzīvokļa īpašnieka pienākums segt izdevumus, kas saistīti ar dzīvojamās mājas uzturēšanu un ekspluatāciju un norēķināties par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, no īpašuma iegūšanas brīža, tas ir, no brīža, kad stājas spēkā lēmums par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā.
Dzīvokļa īpašuma likuma 13.panta pirmā un otrā daļa uzliek īpašniekam pienākumu segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus atbilstoši īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram. Tāpat Dzīvokļa īpašuma likuma 13.panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts, ka dzīvokļa īpašnieks sedz uz dzīvokļa īpašnieku kopības lēmuma pamata noteiktos izdevumus. Likuma norma iztulkojamas tādējādi, ka tiesas akceptētais dzīvokļa īpašuma pārvaldīšanas izdevumu apmērs vienam dzīvokļa īpašniekam nevar būt pretrunā dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumam. Viena dzīvokļa īpašnieka kopīpašuma domājamās daļas uzturēšana nevar notikt uz citu dzīvokļu īpašnieku rēķina.
Galvojums
Civillikuma tiesību normas, kas regulē galvojuma tiesisko institūtu (1692.–1715. pants), paredz divu veidu galvojumus: 1) neekspromisoriskais galvojums, kad kreditoram ar prasību vispirms ir jāvēršas pie galvenā parādnieka un tikai pēc tam pie galvinieka; 2) ekspromisoriskais galvojums, kad galvinieks uzņēmies saistību kā pats parādnieks, šajā gadījumā galvinieks atsakās no Civillikuma 1702. panta pirmajā daļā paredzētajām tiesībām prasīt, lai kreditors pa priekšu vēršas ar prasību pie galvenā parādnieka.
Ekspromisoriskais galvojums
Ievērojot ekspromisoriskā galvojuma būtību, kreditoram nav pienākuma vērst savu prasību pret galveno parādnieku un viņš, iestājoties saistību izpildes termiņam, ir tiesīgs uzreiz vērsties pie galvinieka, nemaz nevēršoties pret galveno parādnieku. Līdz ar to loģiski izriet secinājums, ka apstākļi, vai kreditors ir vērsies pie galvenā parādnieka un kādas darbības šajā sakarā ir veiktas, lai panāktu saistības izpildījumu, neietekmē ekspromisoriskā galvinieka saistības.